Es piedzimu agrāk

Vēlos jūs apsveikt! Jautāsiet – ar ko? Jums taču ir piedzimis bērniņš! Jūs esat kļuvuši par vecākiem, saņēmuši vislielāko un skaistāko dāvanu, kādu vien cilvēks var saņemt. Bērniņš ir izvēlējies jūs par saviem vecākiem, un viņš zina, ka jūs esat viņam vienīgie, vispiemērotākie un vislabākie. Viņš uzticas jums. Protams, jūs dzemdības vēl negaidījāt. Protams, viss notika daudz ātrāk.

Protams, jūs tam neesat gatavojušies un, protams, tagad jums ir briesmīgi bail! Bail par to, kas notiks – vai mazulis izdzīvos? Vai viņš būs vesels? Jo vairāk jūs par to domāsiet, jo vairāk jautājumu radīsies. Bet visgrūtākais un varbūt pat visbiežāk neatbildētais, galvenokārt sievietēm, paliek jautājums: KĀPĒC? Kāpēc man? Kāpēc mums? Kāpēc tagad, un kāpēc vispār tā notika? Ko es, ko mēs darījām nepareizi? Kāpēc nevarēju iznēsāt savu mazuli? Noteiktas atbildes nav un ļoti bieži arī nebūs. Daudzi no jums centīsies meklēt atbildes uz šiem jautājumiem, un katram būs savs ceļš, kā tās atrast.

Bet vispirms vajadzētu pievērsties daudz būtiskākam jautājumam: kā jūs tagad varat palīdzēt savam bērniņam un sev tikt pāri šim īpašajam laikam? Palīdzēt atgūt spēkus, izturēt laiku, kuru jūs tagad pavadīsiet kopā slimnīcā, veidot saikni ar jūsu mīļo mazulīti, kuru tā vēlējāties un gaidījāt.

Sākumposms līdz brīdim, kad beidzot varēsiet doties mājās, noteikti nebūs viegls, un dažreiz jums pietrūks spēka un liksies, ka vairs nevarat izturēt!

Šādos mirkļos paskatieties uz savu mīļo, mazo bērniņu! Paskatieties, parunājieties, pasmaidiet, pieskarieties viņam, paglaudiet muguriņu vai vienkārši turiet viņa mazo plaukstiņu un pasakiet viņam paldies par to, ka viņš ir.

1_2 (1)

Pastāstiet savam bērniņam, par ko jūs baidāties un par ko priecājaties! Padomājiet, vai tiešām šajā dienā ar jums visiem nav noticis nekas labs? Varbūt kaut kas jauks ir atgadījies ģimenē, jūs esat sveiki un veseli atbraukuši pie sava bērniņa, varbūt neliels uzlabojums manāms jūsu mazuļa veselības stāvoklī – bērniņš šodien mazliet pasmaidīja, varbūt sejas vaibsti ir atslābinātāki nekā bija vēl vakar, varbūt kādu gramu, kaut vai vienu, ir pieņēmies svarā, varbūt skābekļa saturācija ir stabilāka nekā vakar, varbūt nu jau kādu kripatiņu vairāk varēja apēst un varbūt viens pirkstiņš kustējās nedaudz vairāk nekā vakar. Esmu pārliecināta, ka jūs noteikti esat spējīgi atrast ko tādu, par ko tieši šodien varat kopā kaut nedaudz papriecāties! Esiet droši, jūsu mazulis jums atbildēs – viņš varbūt pasmaidīs, varbūt pakustēsies, varbūt paskatīsies jums acīs vai pat pačurās, paaugstināsies sirdsdarbība, pulss vai skābekļa saturācija asinīs! Viņš atbildēs jums tā, kā tobrīd mācēs. Ticiet savam bērnam! Uzticieties viņam! Pāragras dzemdības ir notikušas, un tās vēl pamatīgi pārvērtīs jūsu līdzšinējo dzīvi. Nekas vairs nebūs tā, kā bija iepriekš. Bet tas nenozīmē, ka būs sliktāk. Mēs jau saprotam – pārmaiņas vienmēr nes arī ko labu, un bieži vien mēs nezinām un neuzzināsim, kāpēc tā notika, bet mums jāiemācās pieņemt un sadzīvot tieši ar šo laiku un situāciju, kāda mums kopīgi ir dota.

TICIET SAVAM BĒRNAM! UZTICIETIES VIŅAM!

Un padomājiet – ja arī jūsu bērniņš būtu piedzimis laikā, viss tik un tā mainītos. Jūs gan nekad neuzzināsiet, kā tas būtu bijis, toties jūs tagad zināt, kā tas ir. Jums ir uzlikta dubultslodze. Mainīsies jūsu privātā dzīve, jo droši vien kāds no jums – parasti tās ir māmiņas – kādu laiku dzīvos slimnīcā pie bērniņa.

Pārmaiņas būs arī tam cilvēkam, kurš paliks mājās. Viņš nemaz nevar visam procesam dzīvot līdzi tā, kā to darīs tas, kurš atrodas slimnīcā pie jaundzimušā. Bet tas ir labi, jo tā jūs varēsiet viens otram palīdzēt, viens otru atbalstīt. Protams, jūs varēsiet arī kādreiz apmainīties vietām, ko būtu ļoti ieteicams darīt. Jūs slimnīcā satiksieties ar citiem cilvēkiem, iegūsiet jaunus draugus. Slimnīcā jums daudz kas būs jauns – cita vide, citi likumi, citi ieradumi, daudz neizprotamu medicīnisko jēdzienu. Bet esiet droši – slimnīcā vēlas jums un jūsu bērniņam palīdzēt! Protams, dažreiz tur valda tādi likumi, kurus jūs nevarēsiet un negribēsiet saprast, bet padomājiet par to, ka šeit uzturas daudz cilvēku, tāpēc jāveido zināms režīms, lai aizsargātu jūs un jūsu mazuli. Lai izvairītos no lieliem konfliktiem, vislabākais ir izrunāties. Jautājiet! Palūdziet, lai jums izskaidro šo kārtību, jēdzienus un aparātu nozīmi! Jo galvenais taču ir jūsu bērns un viņa veselība.

1_3M

Kādā brīdī jūs sāksiet vaicāt par bērna turpmāko attīstību. Mūsu sabiedrībā bieži vien notiek tā, ka svarīgākais jautājums par jaundzimušā attīstību ir – vai bērniņš staigās. Protams, ka tas ir svarīgi, bet jāsaka godīgi, ka ir vēl daudz būtiskākas lietas – piemēram, garīgā attīstība, tas, kā bērniņš vēlāk rotaļāsies un kustēsies, jo abas šīs izpausmes ir cieši saistītas un liecina par bērna veselības stāvokli un attīstību kopumā. Priekšlaikus dzimušiem bērniem ir labas izredzes gan fiziski, gan garīgi pilnvērtīgi attīstīties. Tieši mūsu darbības jau no dzimšanas var veicināt vai arī kavēt bērniņa attīstību.

Pirmkārt, jāveido saikne starp vecākiem un bērnu. Bērnam tā dos drošības sajūtu un, tikai jūtoties droši, bērniņš pilnvērtīgi attīstīsies, kustēsies un rotaļāsies. Mazulis cīnīsies un pacentīsies izveseļoties, ja jutīs – kāds par viņu rūpējas, uztraucas un galvenais, protams, ka viņu kāds mīl. Šādu drošības sajūtu jūs varat viņam dot jau no pirmās dienas. Ja nevarat viņu paņemt rokās, tad vismaz varat viņam mīļi un maigi pieskarties. Nebaidieties no šiem pieskārieniem! Priekšlaikus dzimušiem bērniem labāk patīk liellaukuma, nevis maza laukuma pieskārieni. Tas nozīmē – piemēram, uzlieciet savu plaukstu maigi un uzmanīgi uz mazuļa galvas, pleciem vai gurniem. Dažiem bērniem patīk, ka tur galviņu un pēdas, citam – ka tur plecus..

Izpētiet, kas jūsu bērnam vislabāk patīk! Ja jūs veicat kādu darbību, pacentieties ar vienu roku saglabāt šo liellaukuma tvērienu un ar otru roku veikt darbību. Bērniņam tas sniegs drošības sajūtu, un viņš varēs mierīgāk uztvert jūsu darbošanos. Ja tas nav iespējams, varbūt tētis vai mamma ir līdzās un var palīdzēt. Viens uzliek roku un otrs veic darbību.Bērniņam ir ļoti laba sajūta, ja viņš jūt, ka abi vecāki ir tuvu klāt!

Protams, vislielāko drošības sajūtu un atslābumu viņš saņem, ja atrodas jūsu rokās – tā sauktajā ķengura metodē. Sēdiet, cik vien ilgi un bieži iespējams! Ķengura metodi noteikti vajadzētu turpināt arī tad, kad esat kopā atsevišķā istabiņā un vēlāk mājās. Tā ir fantastiska iepēja jums abiem nomierināties un vienkārši baudīt vienam otru!

Drošības sajūtu bērnam dod tas, ka viņš zina, ko jūs plānojat darīt. Arī tad, ja šķiet dīvaini, ka jūs, pirms maināt viņam autiņbikses, rādāt un ļaujat tās sataustīt. Pēc kāda laika bērns jau zinās, ka tagad būs šī nodarbe, un uzreiz jutīsies labāk, jo spēs tai sagatavoties. Vai, piemēram, pirms bērnam ar zondi ielaiž ēdienu – noziediet viņam lūpiņas ar šo šķidrumu vai savu pieniņu (to mēdz saukt par “čupačupa” metodi), tad viņš zinās, ka tagad būs ēšana.

1_4

Tie ir vienkārši, taču ļoti efektīvi paņēmieni. Jo labāk bērns varēs sagatavoties, jo mierīgāk viņš visu uztvers, jo mazāks viņam būs stress un viņš patērēs mazāk enerģijas nevajadzīgām darbībām, līdz ar to – labāk augs un attīstīsies. Tātad – stāstiet un rādiet! Svarīgi, lai darbības laikā jūsu rokas būtu mierīgas, lēnas un maigas. Mēģiniet sajust, kā jūtas bērns, kamēr jūs veicat kādu noteiktu darbību, kaut vai glāstāt mazuli. Dariet to tikai tad, kad jums un jūsu mazulim ir pietiekami daudz laika, tad būs arī rezultāts.

1_5

Nākamais, kas var veicināt bērna attīstību, ir pozicionēšana. Ir svarīgi bērniņu gultiņā/inkubatorā novietot tā, lai viņam būtu ērti, lai viņš varētu brīvi elpot un viņam nekur nespiestu, rokas un kājas atrastos tuvu ķermenim. Tas nenozīmē, ka mums viņš jāsatin, jo bērniņam vajag kustēties, bet, tikko viņš to dara, viņam jājūt robežas.

BĒRNIŅAM VAJAG KUSTĒTIES, BET, TIKKO VIŅŠ TO DARA, VIŅAM JĀJŪT ROBEŽAS

Šo pozicionēšanu, protams, veiks nodaļas medicīnas personāls, bet jūs, vecāki, varat to pielabot, ja bērniņš ir izkustējies no šīs viņam individuāli veidotās ligzdiņas. Varat arī palūgt, lai jums parāda, kā to dara, jo arī vēlāk, kad būsiet kopā ar bērnu vienā istabā un vēlāk arī mājās, tas palīdzēs bērnam justies ērti, droši un labi. Jūs taču arī nevēlaties divas stundas gulēt neērtā pozā! Ļoti svarīgi ir vērot, kādās pozās jūs bērniņu turat ēdināšanas laikā un arī tad, kad vienkārši turat viņu savās maigajās un mīļajās rokās. Bērns šādās sakārtotās pozās spēj sevi labāk sajust un uzlabot ķermeņa pašsajūtu, kas ir ļoti svarīgi viņa turpmākajai attīstībai.

BĒRNA ATTĪSTĪBAI NOZĪMĪGA IR ARĪ IKDIENAS APRŪPE

1_6

Bērna attīstībai nozīmīga ir arī ikdienas aprūpe – autiņbikšu maiņa, ģērbšana, celšana, ēdināšana, vannošana, iemidzināšana. Viss jādara mierīgi, lēnām, brīdinot bērnu par savu ieceri, un tikai tad, kad jums un bērniņam ir pietiekami daudz laika.

Tikai lēnām bērnu kustinot, – velt un nevis celt! – jūs sajutīsiet, kā viņš uz to reaģēs un vai viņam jūsu pieskārieni patīk.

Nebaidieties kļūdīties, bet mēģiniet nākamajā reizē izdarīt citādi, un centieties atklāt, kas tieši jūsu bērnam patīk. Mazulis visādi liks jums saprast, ka jūsu darbība viņam nebija tik patīkama vai bija pat nevēlama – viņš piespiedīs plaukstas sejai, stieps tās uz priekšu vai liks uz ausīm. Grimases, žāvas, sasprindzināts ķermenītis – ļoti sasprindzis vai tieši otrādi –pavisam ļengans – var būt zīmes, ka jūsu bērnam kaut kas nepatīk. Turklāt sākumposmā vēl ir arī monitors, ar kura palīdzību bērniņš var parādīt, ka šoreiz jūsu darbības varbūt tomēr nebija patīkamas. Ievērojiet šīs zīmes, jo tās ir svarīgas! Bērns šādā veidā cenšas ar jums sazināties. Neturpiniet savu darbību, bet pagaidiet un tad atkal lēnām uzsāciet iecerēto nodarbi. Jāatceras, ka reakcija uz kādu notikumu nav momentāna. Paies 2-3 sekundes, dažreiz pat piecas, kamēr bērns reaģēs.

Nav vienas receptes, bet ir vadlīnijas, pie kurām turēties un iegūt informāciju. Vienmēr ir iespēja pavaicāt medicīnas personālam – ārstam, māsiņām, fizioterapeitiem vai citiem speciālistiem, kas jums varēs palīdzēt. Nedariet neko tādu, ko jūs nevēlētos, lai darītu ar jums! Iedomājieties sevi bērna vietā un tad jau jums būs puse no atbildes. Bieži ar jūsu bērniņu strādās fizioterapeits, lai palīdzētu viņam attīstīt ķermeņa pašsajūtu un gūt patīkamas sajūtas no pieskārieniem. Pamēģiniet paši! Jo to, ko darīs fizioterapeits, jūs varat izmēģināt sestdienās un svētdienās, kad speciālista nav, protams, varat turpināt arī mājās. Šīs nodarbības ir domātas labsajūtai, tāpēc nevajadzētu to darīt tad, kad bērniņš ir noguris, izsalcis vai tikko paēdis. Kustībām jāsniedz bauda, nevis negatīvs pārdzīvojums!

1_7

Visi iepriekš minētie ieteikumi palīdzēs bērniņa turpmākajai attīstībai. Galvenais ir akceptēt un izprast bērniņa spējas un necensties viņu pārslogot. Tad, kad jūs ar savu mazuli būsiet mājās, centieties to atcerēties. Bērns ir piedzimis priekšlaikus, bet tas automātiski nenozīmē, ka viņš ir slims vai viņam aizkavēta motorā attīstība. Novērtējot priekšlaikus dzimušā bērna attīstību, jāņem vērā viņa koriģētais vecums. Tas nozīmē, ka no faktiskā vecuma jāatskaita tās nedēļas, kuras jūsu bērniņš ir dzimis par ātru. Piemērs: bērns piedzima 32. grūtniecības nedēļā. Tagad viņam faktiski ir pieci mēneši. Par atskaites punktu uzskata 40 nedēļas. Tātad no pieciem mēnešiem jāatskaita astoņas nedēļas (40 grūtniecības nedēļas – 32 grūtniecības nedēļas = 8 grūtniecības nedēļas), tātad bērniņam ir tikai trīs mēneši.

Bērna attīstība ir ļoti, ļoti individuāla un tā jāvēro ārkārtīgi uzmanīgi. Neviens bērns neattīstās tieši tāpat kā cits, katram no mums ir savas īpatnības. Tāpēc daudzās attīstības un rotaļāšanās tabulās ir minēti laiki, kad var sākt ievērot noteiktu kustību vai rotaļu un kad šai prasmei jābūt apgūtai. Piemēram, apzināti velties no muguras uz sāniem pēc mantiņas bērni var sākt no trīs mēnešu vecuma, bet viņi to dara, vēlākais, ap septiņiem mēnešiem. Bet, lai mazulīši to vispār spētu, viņiem vispirms ir jāiepazīst savas rociņas. To viņi dara, sākot no divarpus mēnešiem, ar nosacījumu, ka pieaugušais nekarina mantiņas virs bērniņa vai neliek viņu aktivitāšu centrā, jo tad bērnam ir liegta iespēja atrast savas rociņas sānos, kur tās parasti atrodas.

Vecāku uzdevums nav stimulēt bērna attīstību, bet gan vērot un veidot viņam atbilstošu vidi. Ja ir kādas šaubas, tad jāuzmeklē speciālists, kas jums palīdzēs un ieteiks turpmāko rīcību. Vecāki ir vecāki, nevis terapeiti. Jūsu uzdevums ir mīlēt un rūpēties par bērnu. Visvairāk mīlestības un uzmanības savam bērnam varat veltīt aprūpes laikā.

JŪSU BĒRNS IR ĻOTI ĪPAŠS UN NAV SALĪDZINĀMS AR CITIEM BĒRNIEM.

Pēc šādas mierīgas, patīkamas un jautras aprūpes bērns būs sagatavots iet gulēt vai arī atbilstošā vecumā tiks nolikts uz grīdas, kur viņam ir sagatavots rotaļu laukumiņš, lai viņš pats tur varētu darboties. Vērojiet, bet neiejaucieties viņa rotaļās un kustībās! Katram bērnam ir pašam savs rotaļāšanās un kustību plāns, kuru mēs nezinām. Uzticieties savam bērnam! Noticiet, ka viņš parādīs tieši tik daudz, cik spēs. Jūsu bērns ir ļoti īpašs un nav salīdzināms ar citiem bērniem. Katram bērnam ikvienu savas dzīves minūti ir tiesības nodzīvot cieņpilni, apzinoties, ka viņu respektē. Katram bērnam! Esiet viņam līdzās slimnīcā, cik bieži un ilgi vien varat būt! Vērojiet un priecājieties par viņu! Izbaudiet katru brīdi! Neprasiet no viņa vairāk, nekā viņš spēj izdarīt! Esiet pacietīgi un lūdziet palīdzību, ja kaut ko nezināt vai jūtat, ka kaut kas nav kārtībā.

Viņš ir jūsu bērns. Mīliet viņu tādu, kāds viņš ir!

Saturs

Download file "Es piedzimu agrāk" in pdf format (2 mb)
Download